Mālu iela 22, Kuldīga / Gaujas iela 5, Riga . e-pasts: m22artspace@gmail.com / Tālrunis: 293 20 495

MISIJA

Radošums nepieder māksliniekiem

Anda Pūce

 

Ieva Vītola-Lindkvista un Ole Lindkvists ir profesionāli mākslinieki, kas nupat Mālu ielā atvēruši savu studiju "M22", kur pulcināt visus tos interesentus no tuvākas un tālākas apkārtnes, kas vēlas apgūt vizuālās mākslas pamatus. Viņi abi strādā ar pieaugušajiem Rīgā un tepat Kuldīgā jau vairākus gadus un atzīst, ka šo personības attīstīšanas darbu uzskata par ļoti būtisku līdztekus mākslas radīšanai.

 

Latvieši grib gleznot

Arhitekta Andra Kronberga projektētais nams vēl smaržo pēc svaigas krāsas un drusku arī pēc vītušām meijām, jo nupat nupat notikušas mākslas un radošuma telpu atklāšanas svinības. "Vieta kur strādāt pašiem un arī strādāt ar cilvēkiem," īsi raksturo mākslinieki.

"Abi esam strādājuši Orhūsas Mākslas akadēmijā un tajā ir programmas gan profesionāliem māksliniekiem, gan arī tiek piedāvāti kursi un nodarbības ikvienam interesentam, kas vēlas apgūt mākslas pamatus un radoši izpausties," stāsta Ole. Ja Dānijā šāda pilnveidošanās mūža garumā ir pašsaprotama, tad Latvijā pieaugušie brīvajā laikā agrāk labprāt darbojās dažādos amatiermākslas pulciņos, tomēr gleznošanas nodarbības nebija pierasta lieta. "Pirms mums abiem radās doma, ka mēs varētu ko tādu piedāvāt Latvijā, es sev vaicāju, vai tā var būt, ka latvieši brīvajā laikā tikai dzied un dejo, ka viņi nevēlas mācīties  gleznot," atceras Ieva. Pirms pieciem gadiem, kad viņa pārcēlās uz Kurzemi un strādāja par Kuldīgas Mākslas nama vadītāju, Ieva arī piedāvāja pirmos kursus pieaugušajiem par krāsu mācību un gleznošanu. Uz kursiem pieteicās 70 cilvēki un 40 no viņiem regulāri turpināja nākt uz nodarbībām. "Tas bija apstiprinājums, ka latvieši grib arī gleznot un ka vizuālā māksla interesē ļoti daudzus, ka tas radošais process viņiem ir ļoti svarīgs," saka Ieva. Pēc gada šurp uz dzīvi pārcēlās arī Ole un abi turpināja pedagogu darbu. "Mūsu audzēkņiem, kas nāk uz nodarbībām, ir savs ikdienas darbs ļoti dažādās jomās, bet viņiem ir iekšēja nepieciešamība radoši izpausties, viņi vēlas dot ieguldījumu savas personības izaugsmē," saka Ole. Vēl dienu iepriekš kāda no kursantēm atzinusies, ka gleznošana viņai dod atelpu pēc ļoti strukturētās darba dienas un ļauj izpaust citu savas esības daļu. 

Mākslinieks atzīst, ka redz cik daudziem ir grūti atvērties, viņš saprot, ka padomju mantojums strikti nodalījis "māksliniekus" no "normāliem cilvēkiem" un, ka kursantiem ir jātiek pāri iekšējām barjerām, tāpēc vēl jo lielāks prieks ir kad kursu dalībnieki atveras un ļaujas būt radoši. Ieva piebilst, ka neliels mulsums bijis, kad pirms centra atvēršanas šeit iekārtota audzēkņu izstāde, bet, kad cilvēki redzējuši savus darbus glīti ierāmētus, viņi bijuši patiešām lepni ar paveikto. 

 

Treniņi uz audekla

Ole uzskata, ka situācija mainās arī Latvijā un sabiedrības vajadzības diktē to, ka cilvēkiem ir nepieciešams radoši izpaust sevi, lai labāk darītu arī savu ikdienas darbu. "Tikt pāri "pareizi" un "nepareizi" priekšstatiem ir grūti," turpina Ieva. Un, protams, ka cilvēkiem jāpārvar arī zināms biklums, taču par nelielu uzvaru pasniedzēji uzskata audzēkņu pirmo pārliecību, ka gleznošana nepieciešama viņiem pašiem. "Mums ir audzēkņi, kas savus darbus nerāda pat tuviniekiem, kas uzsver, ka tā ir viņu pašu iekšēja nepieciešamība "nogleznot nost" ikdienu, stresu, attiecību problēmas darbā vai mājās," pastāsta Ieva. "Ko citi par to teiks?" ir vēl viena barjera, kam jātiek pāri un tāpēc abi mākslinieki par savu uzdevumu saskata arī atbalsta sniegšanu tiem, kas uzdrīkstējušies atstāt savu komforta zonu. "Mācām ļaut sev kļūdīties, nekoncentrēties uz vienu ideālo bildi, ko uzgleznot, gūt prieku no paša gleznošanas procesa tā, ka stundas paskrien nemanot," saka Ieva. Viņa uzsver, ka ļoti daudzi profesionāli mākslinieki glezno tieši tāpēc, ka pats darba process ļauj viņiem nokļūt citā pasaulē, laikā un citā dimensijā. "Šo īpašo sajūtu piedzīvot var ikviens un tas velk cilvēkus atpakaļ pie gleznošanas," turpina mākslas pasniedzēja. Turklāt viņa uzsver, ka ieguvums ir arī izpratne, ka mērķa sasniegšanai ne vienmēr ir ejams racionāls ceļš no viena punkta līdz otram, nodarbībās cilvēki iemācās arī pieņemt citādo. "Tu redzi cik dažādi vienu un to pašu uzdevumu veic cilvēki un pēkšņi aptver: "O! Var arī tā!" un šādi mēs cits no cita bagātināmies, iemācāmies pieņemt citus ar viņu izpratni par lietām, ieraugām jaunas iespējas atrisināt kādu problēmu. Tā nav tikai krāsu un otu lieta.Tā ir liela transformācija un tiem, kas tam ļaujas, ir vieglāk, jo talanti ir visiem," saka Ieva. Katram uzdevumam ir vairāki līmeņi un pie tā pasniedzēji ļoti daudz piestrādā, lai audzēkņi var apgūt kaut kādas tehnikas un elementus, gan arī atklāt sevi. "Mēs esam kā kalnu grupas pavadoņi un ja mums uzticas, tad izvedīsim cauri grūtībām," joko Ieva, reizē uzsverot, ka šī te atbalsta sniegšana ir ļoti nozīmīga. Bet, protams, ka cilvēkiem ir svarīgi redzēt arī sava darba rezultātus, redzēt to, ka pamazām vien attīstās arī viņa prasmes un rodas darbi, ko var arī izlikt apskatei. "Un tas ir vēl viens pārdzīvojums, ieraudzīt savu varēšanu uz audekla." 

 

Atņemt stereotipus

Iecere par savu radošuma centru radusies no elementāras nepieciešamības pēc vietas, kur strādāt pašiem un ar audzēkņiem, un pēc tam, kad lūkots pēc dažādām telpām Kuldīgā, draugi ierosinājuši, bet būvējiet taču paši pie sevis. Telpu iekārtošanai piesaistījuši arī līdzekļus no "LEADER" programmas un Lindkvisti ir lepni, ka var šo namu izmantot gan paši, gan arī piedāvāt to citiem pasniedzējiem nodarbībām, tāpat patiesībā jebkurām aktivitātēm. "Pamazām viss Kuldīgā attīstās, mākslinieku rezidences, fotostudijas un citas radošas lietas, tāpēc arī mūsu centrs tā organiski iekļaujas šajā kopējā piedāvājumā," saka Ieva. Bet Ole pieļauj, ka te varētu būt bāzes vieta, piemēram, plenēriem utt. Katrā ziņā mākslinieku ģimenei radošu plānu un ieceru netrūkst. Un, protams, ka pārim ir būtiski, ka viņi spēj viens otram dot atbalstu gan profesionālajā, gan pedagogu darbā. Mājas tapšanas process ildzis trīs gadus un tagad Lindkvisti priecājas, ka varēs nenest darbu uz mājām un aizverot studijas durvis, atpūsties.

"Dalījums profesionālajos māksliniekos un cilvēkos, kas nāk aplūkt gleznas Latvijā bijis ļoti ilgu laiku," saka Ole. Tas radījis priekšstatu, ka māksla un radošums ir tikai profesionāļu privilēģija. Lindkvisti ar saviem audzēkņiem runā gan par mākslas formām, gan arī to kāpēc vienu gleznu pārdod par augstu cenu, bet cits mākslinieks dzīves laikā nepārdot nevienu darbu, un arī šīs sarunas par mākslu ir nozīmīgas sapratnei. Un, protams, ka grupas dalībnieki komunicē savstarpēji un arī tas ir ieguldījums sabiedrībā – cilvēki ierauga viens otru no pavisam atšķirīga skatu punkta.  

Vēl viens stereotips, ko pasniedzēji laupa saviem audzēkņiem ir arī mācīšanās veids. "Cilvēki domā, ka vienā nodarbībā viņi mācīsies gleznot kluso dabu, otrā apgūs ainavu gleznošanu, bet mēs dodam pavisam atšķirīgus uzdevumus. Protams, mācam par kompozīciju, par krāsām, citām profesionālām lietām, bet lielākoties aicinām cilvēkus izpaust sevi un tas ir grūti, jo nav precīzu uzstādījumu, katram jādomā un jālemj pašam," saka Ole. "Bet mēs reizē aicinām arī uzdrošināties un ļauties," Ieva. Bet vīrs piebilst, ka glezna var būt arī kā treniņu lauks, kur tu vari trenēties būt drosmīgs, improvizēt. "Ja esi uzdrīkstējies uz audekla, tev ir vieglāk uzdrīkstēties arī dzīvē," saka Ole. Māksla un radošums nav domāts tikai radošo profesiju pārstāvjiem.

"Nesagatavots cilvēks šobrīd mākslas izstādēs nereti jūtas apjucis, tāpēc cilvēki ir jāizglīto un jādod viņam tā izpratne," vēl vienu savu uzdevumu formulē abi pasniedzēji. Un daudzi kursu dalībnieki atzinušies, ka pēc nodarībām pie Ievas un Oles patiešām sākuši saprast mākslu. "Cilvēku pasaule ar to kļūst plašāka," uzskata Ieva un piebilst, ka viņiem abiem ar vīru tas personīgi ir ļoti svarīgi un tāpēc Lindkvisti cenšas to dot arī audzēkņiem. Un viņi nevēlas veidot ap sevi kaut kādu mākslas fanu pulku, jo Latvijā notiek ļoti daudz mākslas pasākumu, kas var būt ļoti iedvesmojoši, tomēr vietējā sabiedrība uz tiem skatās kā uz tikai māksliniekiem adresētiem un pat neiedrošinās iet iekšā. "Tas nav mūsu ceļš, mēs nevēlamies veidot kaut kādu elitāru pietuvināto pulciņu." Un abi neredz Kuldīgu kā vienkārši skaistu mazpilsētu, kur ir jauki dzīvot, bet saskata savu misiju tieši darbā ar sabiedrību. "Bet ne visiem patīk māksla, un arī par to nevajag uztraukties," smejas Ole. 

 

Viena lieta iedvesmo citai

Nodarbības notiek divas reizes nedēļā un aktīvo audzēkņu skaits nodarbībās ir ap 10-12. Kursu dalībnieki ir no Kuldīgas, arī novada, tāpat no Ventspils, Aizputes un citām vietām. Tāpat regulāras nodarbības Lindkvisti piedāvā arī Rīgā, bet citviet rīko atsevišķas meistarklases. "Esmu iesaistījies arī dažādos projektos Dānijā un citviet, mani ļoti interesē mākslas terapeitiskais aspekts, esmu iesaistījies arī kādā projektā, kur strādājam ar vēža pacientiem. Iepriekš esmu strādājis arī, piemēram, ar jauniem cilvēkiem, kas nonākuši cietumā," pastāsta Ole. Tāpat gan viņa, gan sieva joprojām atrod laiku, lai arī paši radītu savus mākslas darbus. "Pirms dažiem gadiem man bija personālizstāde Kuldīgā, arī Ievai pāris gadu pirms tam," Ole stāsta. Viņš uzskata, ka ir ļoti svarīgi, ka viņi var rādīt piemēru saviem audzēkņiem arī šādi. Ole norāda, ka līdztekus savam profesionālajam darbam vienmēr ir arī strādājis kā pasniedzējs, tāpēc pedagoga darbu redz kā vienu no savām radošuma izpausmēm un viņā nav cīņas starp mākslinieka un pedagoga būtībām. Ieva savukārt pasniedzējas darbu sāka lai sevi apliecinātu pēc pārcelšanās uz Dāniju, tas bijis viņai liels izaicinājums un kad izdevies tikt galā, "āķis bija lūpā". "Man ļoti patīk strādāt ar pieaugušajiem, kas katrs nāk ar savu dzīves pieredzi, es patiesībām ļoti daudz no šiem cilvēkiem mācos pati, tāpēc mani arī tik ļoti aizrauj pasniedzējas darbs," skaidro Ieva. Tāpat viņa daudz ko personīgi gūst, gatavojoties nodarbībām, definējot jēdzienus, meklējot piemērus citu mākslinieku darbos. "Arī mana pasaule kļūst plašāka," saka Ieva un atceras, ka pirmo šādu iedvemu pati guva 2003. gadā, kad starptautiskā mākslas nometnē Vācijā iepazinās ar Oli. "Tā bija kā vitamīnu deva visam gadam, jo redzēt cik atšķirīgi strādā cilvēki no dažādām valstīm, kā viņi iemācās sadarboties, tas bija lieliski," atklāj māksliniece.

Viņa tikko bijusi uz Filipa Glāsa mūzikas koncertu Liepājā un atzīst, ka tieši mūzika viņu patiesi iedvesmo. "Es aizveru acis un redzu bildes, ko man gribas uzgleznot," Ieva dalās. Bet Ole stāsta, ka viens viņa darbs iedvesmo nākamajiem un tā uz priekšu. "Man patīk spert nākamo soli un šis turpinājums, notikumu ķēde man ir ļoti svarīga." 

Bet mūsu tikšanās noslēgumā par jaunā centra attīstību Ieva saka: "Mums pašiem jādara tā, kā mācām saviem studentiem – jāļaujas un jāskatās, kas atnāks, kā tas pavērsīsies." Un ir pilnīgi skaidrs, ka Lindkvistu durvis ir atvērtas visām iespējāmajām idejām un notikumiem.

 

Ieva Vītola-Lindkvista ir jelgavniece, beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, ieguvusi mākslas pedagoģijas grādu, 12 gadus nodzīvojusi Dānijā un strādājusi Orhūsas Mākslas akdēmijā un atgriezusies Latvijā, kopā ar vīru Oli pārcēlusies uz dzīvi Kuldīgā.

 

Ole Lindkvists mākslas izglītību guvis Cīrihē, Kopenhāgenā un Orhūsas Mākslas akadēmijā. Kopš 1988. gada strādājis par pasniedzēju, no 1990. gada arī Orhūsā. Papildinājis savu izglītību arī dažādās citās personības izaugsmes jomās.

 

Mākslinieki Ieva Vītola-Lindkvista un Ole Lindkvists ir pārliecināti, ka katram cilvēkam ir dabiska vajadzība radīt un izteikties. "Tas ir pamatā mūsu priekam un attīstībai," viņi saka.